Ķeipenes pamatskola viesojās dzīvnieku patversmē “Ulūbele”

Klusais adventes laiks. Spožu lampiņu mākslīgā gaisma, bezgalīgu mantu kalni veikalos. Balta, pūkaina sniega kārta klāj zemi, uz mirkli to padara tik skaistu, it kā tā nebūtu salauzta.

Decembra sākumā Ķeipenes pamatskola uzsāka akciju vietējā kopienā- nepieciešamo lietu ziedošanu dzīvnieku patversmei “Ulūbele”. Gandrīz mēneša garumā ik dienu pie skolas piestāj kāda mašīna, no kuras tiek celtas kastes un maisi, regulāri kāds apjucis skolnieks ar brangu paku rokās jautā :”Anitiņ, kur likt dzīvniekiem maisiņu?”

Pirmssvētku nedēļā visu saziedoto bagātību sapakojuši busiņā, 2.,7. un 8.klases skolnieki kopā ar audzinātājām Agnesi un Maiju dodas apciemot patversmi. Līkumots meža ceļš starp apsnigušām priedēm, mirklis klusuma. Iemītnieki sadzird motora troksni, tālumā cerību pilnas suņu rejas…Lieki teikt, ka patversmē atrasties nav viegli. Puse tūkstotis iemītnieku gaida Savējo. Kad saziedotās mantas sanestas tām paredzētajā novietnē, laipna darbiniece izrāda plašo teritoriju. Visdažādākie suņi- jauni un veci, daudz par daudz šķirnes suņu, kas reiz droši vien par bargu naudu pirkti, atstāti, nodoti, apnikuši, vairs negribēti…skolēnu acīs riešas asaras. Kā tā? Gribās glābt, paņemt ikkatru apmīļot un solīt mājas. Daži no suņiem lec un danco, pievērš uzmanību kā nu kurš prot, cerot, ka tādejādi iepatiksies apmeklētājiem un BEIDZOT būs kāds, ko saukt par Savējo, cits gluži pretēji vairs necer, ir pārāk dzīves un cilvēka salauzti- zobus atņirdzis rej vai klusējot stāv stūrī.

Patversme “Ulūbele” īpaša ar to, ka šeit nomākušajiem iemītniekiem tiek dotas mūža mājas, ja īstais cilvēks neatrodas. Vieta pastāv lielākoties no ziedojumiem, līdzcilvēku atbalsta. Arī Ķeipenes rūķi iesaistās praktiskā darbā, lai kaut nedaudz atvieglotu šejienes ikdienu. Zem nojumes tiek sanesti trīs milzīgi kurināmo brikešu maisi, skolēni bez iebildumiem palīdz no sākuma līdz beigām. Roku rokā grābj briketes, nes, izber, viens otru nomaina, jokojas, lai gan darbs patiesi nav viegls.

Cilvēkā mītošās vērtības vislabāk novērojamas spontānās darbībās. Vērojot skolēnu patieso empātiju, vēlmi palīdzēt, var mierīgi uzelpot- šeit aug Cilvēki.

Patversmei novēlam, lai reiz pienāk diena, kad pa vārtiem izies pēdējais iemītnieks kopā ar Savējo. Lai top!