Tāda diena, otras tādas nebūs
Kad vīstošu meiju skurbums reibina, kad skolas absolventēm tas viss tik dabiski un skaisti iegleznojies arī burvīgās vakara kleitās, frizūrās, acīs, kad pašas gaviļnieces mulst no agrāk nejustā, pirmo reizi tik taustāma brīnuma, bez sirsnīga sentimenta neiztikt: arī mātes, tēvi, vecvecāki – kā pārsteigti, kā izbrīnīti, vai tas ar viņiem pašiem vai viņu bērniem notiek… Izlaidums.
Tāds mirkļa skrējiens aizjoņojis no Ķeipenes pavasara svētkiem, kuru programmā bija jauki iekārtojies arī skolas abiturientu pēdējais zvans, kura finālā Tautas nama zālē skanēja varenais – veiksmi eksāmenos! Nu arī tas un eksāmeni aiz muguras. Šodien izlaidums. Unikāls un drusku neparasts. Unikāls ar to, ka tas ir katra paša skolas absolventa individuāls sasniegums, neparasts tāpēc, ka skolas beidzēju komandā tikai meitenes: sešas laimīgas absolventes.
Katram savi tikumi, netikumi, arī man. Allaž sevi strostēju: nu atmet to savu kritisko skatu un meklē labo! Ar tādu iedvesmu apkrāvies, esmu Tautas namā. Labais nebija jāmeklē: tā bija daudz, un piesieties (kaut labvēlīgi) arī nebija, kur! Īkšķi turot par savu skolu, biju šajiem audzēkņiem, kolēģiem, vecākiem, jutos ļoti labi. Jutoņas labākais iemesls tas, ka skola nenolaižas līdz etiķetes smalkumiem, rituāla garlaicībai, bet allaž ķeras klāt ar radošu izdomu un labu izpildījumu.
Atveras priekškars, skan Emīla Dārziņa «Melanholiskais valsis». Spilgtās, gaumīgās vakarkleitās, cita pēc citas – līganām, graciozām kustībām sevi piesaka visas absolventes.
Nepārprotami – tā nav tikai improvizācija, tā ir sevis izteikšana deju soļos, kustībās, kuru iestudējums redzams kā absolventu pirmās audzinātājas Daigas vairāku gadu darbā veidots māksliniecisks slīpējums. Svinīgā brīža vadīšana tagadējās klases audzinātājas Dzidra Leitānes rokās. Vārdi rūpīgi atlasīti, katram ļoti piemēroti. Iesāk ar galveno: «Tu esi ceļā, tu stāvi pie durvīm, un viss ir sirds tuvumā sasildāms.» Sakāmais iederīgi aizvijas līdz ievada kulminācijai, līdz Tēvzemes himnai «Dievs, svētī Latviju!».
Saviļņojoši un īsti
Arī tā ir gados iedibināta skolas tradīcija – šo svēto lūgsnu dziedāt no visas sirds: arī ieraksta toņkārta labi piemeklēta, un dziesma viegli, atraisīti izdziedama gan zemākajās, gan augtākajās notīs. Turpinājums loģiskā secībā, arī ar galveno – ar bērnu pateicības vārdiem vecākiem: labi, iederīgi, vienkārši un mīļi, ar būtisku un nemākslotu solījumu: «Mēs centīsimies attaisnot jūsu cerības!» Skolas direktorei vārdi nav jāmeklē, varbūt tieši tāpēc, ka tos priekšā diktē pašas sirds: «Labs skolotājs spēj pārvērst visu pasauli!» Vēl pāris teikumu – par bērna pirmajiem soļiem, sastapšanos ar biklumu, nedrošību, ko gaisinājusi pirmā audzinātāja Daiga ar svītriņām, burtiņiem, kas ar laiku mazajam ķiparam liek sajusties nozīmīgam un katru jaunu sasniegumu ļauj uztvert kā liela cilvēka godam paveiktu darbu. Direktore īpašu paldies teic klases audzinātājai Dzidrai un vārdu dod pirmajai audzinātājai Daigai. Bet pirms tam, jāteic, pārsteigums: bez īpašas pieteikšanas uz skatuves iznāk dažādas publikas iemīļotais dziedātājs, mūsu pašu ogrēnietis Nikolajs Puzikovs. Var just, cik silti viņa melodijas un vārdus uztver gan absolventes, gan zālē sēdošie. Kad Nikolajs sevis izvēlētā pauzē apklust, dziesma turpinās: to izdzied visi!
Skolotāja Daiga citādi nemaz nemāk – kā vien sirsnīgi, no visas sirds un allaž ar jaunu izdomu un atmiņā paliekošu dedzību. Pēc pēdējā zvana viņa saņēmusi vēstules no savām mīlulēm – šīs dienas gaviļniecēm. Bērnu vēstījumu iespaidā, skolotāja Daiga nolasa jūtīgu, asprātīgu pašas tēlojumu, kurā atainojas vietas, kur kopā tik daudz ar bērniem kādreiz būts. Šo eseju klausoties, par visu vairāk pacilā un aizkustina audzēkņu reakcija – saskatīšanās citai ar citu, plati un vēlīgi smaidi, spurdzīgi smiekli, pārsteiguma un līksmes pilnas acis. Ar siltu vēlību izskan Daigas vārdi par to, ka tagad vajadzēs daudz spēka. Un šim nolūkam laba un vērtīga izdoma: katrai turpmākā ceļa gājējai skolotāja dāvā maizes klaipiņu ar uzrakstu «Ceļa maize tev!». Tā nav parasta maize, ko var veikalā nopirkt vai pasūtīt, tā ir pašas skolotājas loloti un teju pašas cepti mīļi kukulīši. Lieks pierādījums tam, cik maz vajag, lai atrastu atslēgu uz bērna sirdi, ko varētu saukt arī par gudru ļaužu mīlestību.
Klases audzinātāja Dzidra uzaicina izteikties bērnu vecākus. Viņu vārdā runā skolas padomes vadītājs Kristaps Lepsis. Patiesībā augumā varenā vīra uzruna pārsteidz kā nekad. Labi nostādinātā balsī, vienkārši, atraisīti, bez špikera un īsti pateicas skolai, pedagogiem ar milzu rododendru, kas turpmāk papildinās rūpīgi un gaumīgi kopto skolas vidi. Audzēknēm novēl prast un atrast sevī spēku, kas ļaus justies drošām un stiprām. Viņš runā arī par to spēku, kas vajadzīgs, lai skatītos acīs pasaulei. Itin iederīgi izskanēja vīrišķīgs atgādinājums par trauslo mieru pasaulē, par ukraiņu izcīnītām zilām, mierīgām debesīm virs mūsu galvām. Jūtīgi atvainojas bērniem par to, ka varējuši viņu labā darīt daudz vairāk un labāk. Kristaps atļaujas būt arī nedaudz poētisks un uzstāšanos nobeidz ar vārdiem no Armanda Birkena un Alberta Legzdiņa dziesmas, kuru paša meita Aleksandra dziedāja pēdējā zvanā:
«Kamēr saule vien virs Rīgas torņiem spīdēs,
Mūsu mīlestība nekad nebeigsies…»
Cieņā, pateicībā, sirsnībā
Kā ierasts, seko astotās klases apsveikums ar dziesmu par krāsainiem sapņiem Egijas, Elizabetes un Annamarijas tik labā sniegumā, ka viesmākslinieks Nikolajs Puzikovs ielīksmo līdzi. Ar īpašu paldies meitenēm uzstājas Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete. Īpaša pateicība tālab, ka meitenēm Tautas nams vairāku gadu garumā tapis par otrām mājām, bet viņu iemīļotais deju ansamblis «Zeltupīte» Agneses Lepses vadībā par otru ģimeni, kas ne reizi āvusi kājas uz lielajiem dziesmu un deju svētkiem. Ķeipenieši tēlaini un domīgi mēļo tā: ja katrs pašdarbnieku kolektīvs uzlūkojams kā kultūras sala, tad «Zeltupīte» ar vairākām paaudžu maiņām dēvējama par veselu kultūras salu arhipelāgu.
Svinīgums sasniedz to pakāpi, kad uz āru izlaužas pacilāts prieks un paslepus notraucas saviļņojuma asaras. Šķiet, par pirmā plāna aktieri šajā burvīgajā dzīves lugā kļuvis astotās klases Sandijs, kas īsta kavaliera cienīgi pasniedz katrai dāmai roku, kad jānokāpj no skatuves un jātop pirmo reizi mūžā tik pacilāti, svinīgi sveiktai. Sandijs apsēžas blakām un mulsumā nočukst: «Ka tik nesajūk: tik daudz informācijas…» Nesajuka! Cita pēc citas milzu puķu klēpjos iekraujas absolventes – Liene Emīlija Ozoliņa, Monika Dehteviča, Aleksandra Lepse, Linda Zvaigzne, Nikola Anna Jermacāne, Keila Reinholde.
Katrai absolventei tiek pa audzinātājas raksturojumam, kas tapis no pašu bērnu atziņām par sevi. Pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis Sirsonis katrai dāvina grāmatu – ar paša nolasītu atbilstošu un trāpīgu veltījumu. Pa starpām Nikolaja Puzikova muzikālie sveicieni. Aizkustinoši! Neviļus pamanu, kā lielais tētis sveicot samīļo savu meitiņu tik ļoti un meitiņa atbild viņa glāstiem tik ļoti, ka varenais vīrs, sāņus pagājis, ar delnu steigšus notrauc miklumu no vaigiem un pagalam sakautrējas. Nē, mīļais tēti, vīrišķīgas asaras ir svētas! Oficiālajiem apsveicējiem piebiedrojas garas radu un draugu rindas. Aleksandra Lepse par izcilām sekmēm saņem Ogres novada pašvaldības īpašu apsveikumu. Skolas direktore noslēgumā atceras sarunas par vērtībām, lūgšanu, piedošanu un kodolīgi atgādina, ka dzīvē būs jātiek galā ar pārbaudījumiem, kam vajadzīgs garīgs spēks, pacelta galva, lai brīžam nesamainītu sevi sīknaudā. Uz klases audzinātājas atklāsmi, ka pirmajā septembrī viņa neviļus gaidīs, meklēs savus audzēkņus, pretim nākam, meitenes atbild ar skumjām acīm. Vilnis Sirsonis pieliek punktu ar to, ka skola mums laba, skola ir un skolai jābūt – tāpat kā Latvijai jābūt!
Visi pamazām atvadās un izklīst. Ausīs vēl labu laiciņu turpina skanēt Nikolaja Puzikova dziesma ar Artūra Palkeviča mūziku, Guntara Rača vārdiem:
«Dzejniekam vārdi nav jāmeklē,
Tevis dēļ rasa vēl rītausmā zvīl,
Skaistākie ziedi par tevi zied,
Mazā, Dievs tevi mīl!»
Pārpublicēts no “Ogres vēstis”, Autors Andris Upenieks
