Tāda diena, otras tādas nebūs

Kad vīstošu meiju skurbums reibina, kad skolas absolventēm tas viss tik dabiski un skaisti iegleznojies arī burvīgās vakara kleitās, frizūrās, acīs, kad pašas gaviļnieces mulst no agrāk nejustā, pirmo reizi tik taustāma brīnuma, bez sirsnīga sentimenta neiztikt: arī mātes, tēvi, vecvecāki – kā pārsteigti, kā izbrīnīti, vai tas ar viņiem pašiem vai viņu bērniem notiek… Izlaidums.

Tāds mirkļa skrējiens aizjoņojis no Ķeipenes pavasara svētkiem, kuru programmā bija jauki iekārtojies arī skolas abi­turientu pēdējais zvans, kura finālā Tautas nama zālē skanēja varenais – veiksmi eksāmenos! Nu arī tas un eksāmeni aiz mu­guras. Šodien izlaidums. Uni­kāls un drusku neparasts. Uni­kāls ar to, ka tas ir katra paša skolas absolventa individuāls sasniegums, neparasts tāpēc, ka skolas beidzēju komandā tikai meitenes: sešas laimīgas absolventes.

Katram savi tikumi, netiku­mi, arī man. Allaž sevi stros­tēju: nu atmet to savu kritisko skatu un meklē labo! Ar tādu iedvesmu apkrāvies, esmu Tau­tas namā. Labais nebija jāmek­lē: tā bija daudz, un piesieties (kaut labvēlīgi) arī nebija, kur! Īkšķi turot par savu skolu, biju­ šajiem audzēkņiem, kolēģiem, vecākiem, jutos ļoti labi. Jutoņas labākais iemesls tas, ka skola nenolaižas līdz etiķetes smalku­miem, rituāla garlaicībai, bet al­laž ķeras klāt ar radošu izdomu un labu izpildījumu.

Atveras priekškars, skan Emīla Dārziņa «Melanholiskais valsis». Spilgtās, gaumīgās va­karkleitās, cita pēc citas – līga­nām, graciozām kustībām sevi piesaka visas absolventes.

Nepārprotami – tā nav tikai improvizācija, tā ir sevis izteik­šana deju soļos, kustībās, kuru iestudējums redzams kā absol­ventu pirmās audzinātājas Dai­gas vairāku gadu darbā veidots māksliniecisks slīpējums. Svinīgā brīža vadīšana tagadējās klases audzinātājas Dzidra Leitānes ro­kās. Vārdi rūpīgi atlasīti, katram ļoti piemēroti. Iesāk ar galveno: «Tu esi ceļā, tu stāvi pie durvīm, un viss ir sirds tuvumā sasil­dāms.» Sakāmais iederīgi aizvi­jas līdz ievada kulminācijai, līdz Tēvzemes himnai «Dievs, svētī Latviju!».

Saviļņojoši un īsti

Arī tā ir gados iedibināta sko­las tradīcija – šo svēto lūgsnu dziedāt no visas sirds: arī ierak­sta toņkārta labi piemeklēta, un dziesma viegli, atraisīti izdzie­dama gan zemākajās, gan augtā­kajās notīs. Turpinājums loģiskā secībā, arī ar galveno – ar bērnu pateicības vārdiem vecākiem: labi, iederīgi, vienkārši un mīļi, ar būtisku un nemākslotu solī­jumu: «Mēs centīsimies attaisnot jūsu cerības!» Skolas direktorei vārdi nav jāmeklē, varbūt tieši tāpēc, ka tos priekšā diktē pa­šas sirds: «Labs skolotājs spēj pārvērst visu pasauli!» Vēl pāris teikumu – par bērna pirmajiem soļiem, sastapšanos ar biklumu, nedrošību, ko gaisinājusi pirmā audzinātāja Daiga ar svītriņām, burtiņiem, kas ar laiku mazajam ķiparam liek sajusties nozīmī­gam un katru jaunu sasniegumu ļauj uztvert kā liela cilvēka go­dam paveiktu darbu. Direktore īpašu paldies teic klases audzi­nātājai Dzidrai un vārdu dod pirmajai audzinātājai Daigai. Bet pirms tam, jāteic, pārsteigums: bez īpašas pieteikšanas uz ska­tuves iznāk dažādas publikas ie­mīļotais dziedātājs, mūsu pašu ogrēnietis Nikolajs Puzikovs. Var just, cik silti viņa melodijas un vārdus uztver gan absolven­tes, gan zālē sēdošie. Kad Niko­lajs sevis izvēlētā pauzē apklust, dziesma turpinās: to izdzied visi!

Skolotāja Daiga citādi ne­maz nemāk – kā vien sirsnīgi, no visas sirds un allaž ar jaunu izdomu un atmiņā paliekošu dedzību. Pēc pēdējā zvana viņa saņēmusi vēstules no savām mī­lulēm – šīs dienas gaviļniecēm. Bērnu vēstījumu iespaidā, skolo­tāja Daiga nolasa jūtīgu, asprātī­gu pašas tēlojumu, kurā ataino­jas vietas, kur kopā tik daudz ar bērniem kādreiz būts. Šo eseju klausoties, par visu vairāk paci­lā un aizkustina audzēkņu reak­cija – saskatīšanās citai ar citu, plati un vēlīgi smaidi, spurdzīgi smiekli, pārsteiguma un līksmes pilnas acis. Ar siltu vēlību izskan Daigas vārdi par to, ka tagad vajadzēs daudz spēka. Un šim nolūkam laba un vērtīga izdo­ma: katrai turpmākā ceļa gājējai skolotāja dāvā maizes klaipiņu ar uzrakstu «Ceļa maize tev!». Tā nav parasta maize, ko var veika­lā nopirkt vai pasūtīt, tā ir pašas skolotājas loloti un teju pašas cepti mīļi kukulīši. Lieks pierā­dījums tam, cik maz vajag, lai atrastu atslēgu uz bērna sirdi, ko varētu saukt arī par gudru ļaužu mīlestību.

Klases audzinātāja Dzidra uzaicina izteikties bērnu vecākus. Viņu vārdā runā skolas padomes vadītājs Kristaps Lepsis. Patiesī­bā augumā varenā vīra uzruna pārsteidz kā nekad. Labi nostā­dinātā balsī, vienkārši, atraisīti, bez špikera un īsti pateicas sko­lai, pedagogiem ar milzu rodo­dendru, kas turpmāk papildinās rūpīgi un gaumīgi kopto skolas vidi. Audzēknēm novēl prast un atrast sevī spēku, kas ļaus jus­ties drošām un stiprām. Viņš runā arī par to spēku, kas vaja­dzīgs, lai skatītos acīs pasaulei. Itin iederīgi izskanēja vīrišķīgs atgādinājums par trauslo mieru pasaulē, par ukraiņu izcīnītām zilām, mierīgām debesīm virs mūsu galvām. Jūtīgi atvainojas bērniem par to, ka varējuši viņu labā darīt daudz vairāk un labāk. Kristaps atļaujas būt arī nedaudz poētisks un uzstāšanos nobeidz ar vārdiem no Armanda Birkena un Alberta Legzdiņa dziesmas, kuru paša meita Aleksandra dziedāja pēdējā zvanā:

«Kamēr saule vien virs Rīgas torņiem spīdēs,
Mūsu mīlestība nekad nebeigsies…»

Cieņā, pateicībā, sirsnībā

Kā ierasts, seko astotās kla­ses apsveikums ar dziesmu par krāsainiem sapņiem Egijas, Eli­zabetes un Annamarijas tik labā sniegumā, ka viesmākslinieks Nikolajs Puzikovs ielīksmo līdzi. Ar īpašu paldies meitenēm uz­stājas Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete. Īpaša pateicība tālab, ka meitenēm Tautas nams vairā­ku gadu garumā tapis par otrām mājām, bet viņu iemīļotais deju ansamblis «Zeltupīte» Agneses Lepses vadībā par otru ģimeni, kas ne reizi āvusi kājas uz liela­jiem dziesmu un deju svētkiem. Ķeipenieši tēlaini un domīgi mēļo tā: ja katrs pašdarbnieku kolektīvs uzlūkojams kā kultūras sala, tad «Zeltupīte» ar vairākām paaudžu maiņām dēvējama par veselu kultūras salu arhipelāgu.

Svinīgums sasniedz to pakā­pi, kad uz āru izlaužas pacilāts prieks un paslepus notraucas saviļņojuma asaras. Šķiet, par pirmā plāna aktieri šajā burvī­gajā dzīves lugā kļuvis astotās klases Sandijs, kas īsta kavaliera cienīgi pasniedz katrai dāmai roku, kad jānokāpj no skatuves un jātop pirmo reizi mūžā tik pacilāti, svinīgi sveiktai. Sandijs apsēžas blakām un mulsumā no­čukst: «Ka tik nesajūk: tik daudz informācijas…» Nesajuka! Cita pēc citas milzu puķu klēpjos ie­kraujas absolventes – Liene Emī­lija Ozoliņa, Monika Dehteviča, Aleksandra Lepse, Linda Zvaig­zne, Nikola Anna Jermacāne, Keila Reinholde.

Katrai absolventei tiek pa au­dzinātājas raksturojumam, kas tapis no pašu bērnu atziņām par sevi. Pagasta pārvaldes va­dītājs Vilnis Sirsonis katrai dā­vina grāmatu – ar paša nolasītu atbilstošu un trāpīgu veltījumu. Pa starpām Nikolaja Puzikova muzikālie sveicieni. Aizkusti­noši! Neviļus pamanu, kā lielais tētis sveicot samīļo savu meitiņu tik ļoti un meitiņa atbild viņa glāstiem tik ļoti, ka varenais vīrs, sāņus pagājis, ar delnu steigšus notrauc miklumu no vaigiem un pagalam sakautrējas. Nē, mīļais tēti, vīrišķīgas asaras ir svētas! Oficiālajiem apsveicējiem pie­biedrojas garas radu un draugu rindas. Aleksandra Lepse par izcilām sekmēm saņem Ogres novada pašvaldības īpašu apsvei­kumu. Skolas direktore noslēgu­mā atceras sarunas par vērtībām, lūgšanu, piedošanu un kodolīgi atgādina, ka dzīvē būs jātiek galā ar pārbaudījumiem, kam vaja­dzīgs garīgs spēks, pacelta gal­va, lai brīžam nesamainītu sevi sīknaudā. Uz klases audzinātājas atklāsmi, ka pirmajā septembrī viņa neviļus gaidīs, meklēs savus audzēkņus, pretim nākam, mei­tenes atbild ar skumjām acīm. Vilnis Sirsonis pieliek punktu ar to, ka skola mums laba, skola ir un skolai jābūt – tāpat kā Latvi­jai jābūt!

Visi pamazām atvadās un iz­klīst. Ausīs vēl labu laiciņu tur­pina skanēt Nikolaja Puzikova dziesma ar Artūra Palkeviča mū­ziku, Guntara Rača vārdiem:

«Dzejniekam vārdi nav jāmeklē,
Tevis dēļ rasa vēl rītausmā zvīl,
Skaistākie ziedi par tevi zied,
Mazā, Dievs tevi mīl!»

Pārpublicēts no “Ogres vēstis”, Autors Andris Upenieks