Kad viss uzziet reizē

Ar aizturētu elpu

Gatavojoties svētkiem, kaut kā sagadās nolemti: kad tu raizējies, kāds būs laiks, vai publika būs, vai kāds kaut ko neaizmirsīs, nesajauks, kā no malas būs redzams, pēkšņi atnāk kāds likteņa lēmējs un sagādā visu. Un tā bija arī Ķeipenes pavasara svētkos, kur dominanci atkal noturēja skola: bija gan spoža saule, ļaužu pilna Tautas nama zāle, bija no vismazākā ķipara līdz vecmāmiņām un vecvecvecmāmiņai. Neskaitot gadus, acīm dzirkstot, visapkārt priecīgas sejas un saulaini skatieni.

Svētku programma vilinoša: skolēnu apsveikuma koncerts māmiņām, pēdējais zvans 9. klases audzēkņiem, drāmas pulciņa izrāde «Pelnrušķīte», «Latvijas skolas somas» programmas praktiskā nodarbība «Iepazīsti stikla mākslu!» un radošās darbnīcas bērniem kopā ar vecākiem. «Pelnrušķītei» sevišķa afiša – ārkārtīgi gaumīga, vienkārša un mākslinieciska. Nemaz nebrīnījos, ka mākslas darba autore ir jaukā Emīlija no 9. klases: jau pirms trim gadiem pamanīju viņas jūtīgi talantīgo spēju eseju rakstīšanā.

Kuplais ļaužu pulks svētkus sagaida gluži vai aizturētu elpu. Bērni satrauktās, līksmās gaidās, bet apbrīnojami pieklājīgi, brīžam cits citu vēl lieku reizi ar pirkstu pie lūpām pieklusinot. To sauc par audzināšanas iznākumu – audzinātību. Var arī dēvēt par kvalitāti. Neviļus iešaujas prātā, vai tā nav tā kvalitāte, pēc kuras jātiecas arī lielajiem pilsētu izglītības kombinātiem, kur tā saucamās prestižās skolas, pateicoties selektīvi atlasītiem skolēniem, dižojas ar mācību sasniegumu reitingiem, bet parkos sakaujas tās pašas audzināšanas «kvalitātes» iespaidā? Izglītības ministrija rāda ar pirkstu uz «neattīstītajiem» laukiem un pamuldas par tīkliem un optimizācijām. Bet Dievs ar viņiem! Raugos uz mazajiem pirmklasniekiem, kuru sejās personības. Jā, vismazākais bērns ir personība, un pārgudrākais ministrs tāds var nebūt.

Kad viss beidzās, viena no manām bijušajām kolēģēm ieinteresēti apjautājās, kā man viss te paticis. Atbildēju, ka ļoti: un tas nemaz nebija glaimojoši, kur nu vēl liekuļoti. Kāpēc? Tāpēc, ka viss bija vienkāršs, īsts, patiess un neiestudēts. Kad savukārt man laimējās pajautāt citai kolēģei, kā tas viss tik jauki izdevies, viņa atspurdza neviltotā smiekliņā: «Tāpēc, ka nemēģinājām, salikām kopā, un viss aizgāja savu, brīvu gaitu.»

Ar mīlestības vējiem burās

Bet tagad visu pēc kārtas. Ievadā dzejoli «Mātei» runā 5. klases Dana. Runā, nevis skaita. Nav arī nekāds brīnums, ka meitene Ogres novada daiļrunātāju konkursā startēja spoži un tika izvirzīta valsts mēroga finālam, kur ieguva augstāko pakāpi. Nav arī brīnums tāpēc, ka viņas skolotāja Daiga tādu daiļrunu slīpē līdz iespējamai pilnībai.

Izdevies ievads, un pacilājoša noskaņa rokā! Mūzikas skolotāja Andra zina galveno: ka klavieru pavadījumā viņa nav galvenā, galvenie ir ansambļa bērni, kuru dzidrās balstiņas jauki sasaucas ar ikvienu akordu, ar ikvienu jūtīgu pieskārienu ik taustiņam. Skan 4.–8. klašu ansambļa «Baltais sapņu burinieks» (Jānis Lūsēns, Guntars Račs). Solista Rūdolfa dziedājums itin pārliecinoši ievijas ansambļa kopējā skanējumā. Uz tās pašas nots runā skolas direktore Agnese Lepse. Allaž simpatizē, ka tik lieliski iztiek bez papīra, planšetes frāzēm, kuras sirdi aizstāt nespēj. Viņa stāsta par vēju, par buru, kas jāpiepūš pašiem un jāļaujas vējam, ja… Ja tu zini, ko gribi, tu to arī sasniegsi ar vēju vai pretvēju. Neviļus atcerējos kaut ko līdzīgu, ka mēs varam sēt, ko gribam, bet ievāksim nevis to, ko gribam, bet to, ko iesējām. Visu koncerta laiku nepamet doma, ka tā ir laba improvizācija – komponēšana atskaņošanas brīdī.

Skolotājas Daigas mūža stihija ir deja – sporta, tautiskā, balles, vienalga kāda, bet deja. Tālab viņas ansambļa «Saulstariņi» sniegumā skatuvi piepilda stilizēts deju popūrijs ar – sambu, rumbu, ča-ča-ča, džaivu… Pirmo, trešo klašu ansamblis pašā rabarberu laiciņā līksmi dzied Raimonda Paula «Rabarberu rausi» ar vieglumu, humoru, kāds piemīt pašam Maestro. «Saulstariņi» azartiski improvizē ar letkisa soļiem, kādi bija populāri mammu, vecmāmiņu senās jaunības dienās. Abiturientu Aleksandra dzied solo. Arī viņu atminos kā lielisku eseju, domrakstu talantu: māksla apvienojas dažādos žanros. Solo nav joka lieta – ar visām melodijas, ritma, vārda niansēm jātiek galā vienai. Pārsteidz dziesmas izvēle: varbūt tā ir domāts, ka jādzied vecāku, vecvecāku laika melodijas? Un par ko? Par mīlestību! Armanda Birkena dziesma ar Alberta Legzdiņa vārdiem aizkustina: Kā rietumvēji, kas krastā pūš, Aiz kāpām aizķēries mums mūžs. Zem priežu zariem, kur virši zied, Vējš vienmēr veco šūpuļdziesmu dzied.

Jāņa Lūsēna melodijas īpaši liegas un dziļi jūtīgas. Tālab, sveicot māmiņas, vienai otrai asarai pavēlēt nevar un nevajag. Vecāko bērnu ansamblis Lūsēna dziesmu «Ticība» ar Jāņa Poruka vārdiem tā arī nodzied – aizkustinoši. Priekšnesuma izskaņā visi skolas bērni ar pašdarinātiem ziedu pušķīšiem dodas zālē pie savām māmiņām: apkampt, samīļot, samīļot…

Bez štampiem

Nu, jā, pēdējo zvanu vēl gaidām. Bet esam jau izlutināti. Ar radošumu, kurā sentimenta nav par maz, bet arī salkani štampi nevīd nekur. Un tad nu viņi – eksāmenu licēji – nāk. Skolotāja Maija ar saviem mīļajiem pie rociņām savus vecākos pleca biedrus ved uz… atvadām skolai. Jau pēc mūzikas pirmajām taktīm ielīksmo sirds: nekādu trafaretu, nekādu štampu, skan vecais labais «Līvu»: «Dzelzsgriezēj, šī pasaule tev jāsagriež!» Ne par skaļu, ne par klusu. Arī astoto sveiciens ne par daudz, ne par maz – ar galveno: «Veiksmi eksāmenos!» Protams, ka vissirsnīgākais pašu mazāko uznāciens. Un tad, skolotājas Maijas mudināts, lielais, mīļais, kopējais apkampiens ar pēdējā zvana gaviļniekiem: labu brīdi tā arī apkampušies paliek…

Abiturienti izdomājuši labi, sirsnīgi un aizkustinoši: no skaista, dekoratīva groziņa ņem laukā pateicību pēc pateicības. Klausos, kur tik daudz skolotāju? Ā, nu ja, Čakšai jāmācās skaitīt un slodzes balansēt: dažs pedagogs strādā 3 skolās un tiek uzskaitīts kā 3 skolotāji. Jauniešiem labi padomāts par visiem: par skolotājiem, pavārītēm, apkopējām, busiņa stūrmani Didzi ieskaitot…

Paši pūta, paši dega

Bet vēl nav viss, viss vēl priekšā. Topošie absolventi kopā ar saviem skolasbiedriem rāda mūža klasiku «Pelnrušķīti»! Seno pasaku, kas ir gan itāļu, vācu, franču tautas pasaka, kurai literāro veidolu piešķīris Šarls Pero, vēlāk brāļi Grimmi. Drāmas pulciņa vadītāja, skolotāja Guntara Caukas režijā izrāde talantīgi improvizē ar visu, kas tai piedienas, – ar humoru, asprātību, ironiju, labu izdomu. Rūdolfs prinča tēlā uz skatuves uzklabinās, apzinīgā ierāmējumā iejuties, – gramatiski apzinīgu epitetu uz aksesuāra bortiem «Balc Zirks». Izrādes muzikālajai sasaistei labi iederas gan motīvs no Ainara Mielava «Tu saviļņoji mani», gan izteiksmīgā Raimonda Paula «Pelnrušķīte» ar ekspresīvo piedziedājumu:

Taču šonakt manā pilī
Visi logi gaiši spīd,
Gaidu tevi, gaidu tevi,
Mana mīļā Pelnrušķīt!

Nevar kādu izcelt: visi savā formā: gan aktieri, gan režisors Guntars, gan kustību un deju horeogrāfe Daiga, gan skaņu, gaismu operators Ivo. «Pelnrušķīti» padziedam līdzi, plaukšķinām dūšīgi! Lielisks fināls. Bet, kā parasti, vēl kaut kā pietrūkst.

Tālab arī turpinās. Ar video ilustrācijām papildināta, raisās intriģējoša lekcija par stikla mākslu. Vēlāk turpat zālē radoša darbošanās ar stikla materiāliem, savukārt brīvā dabā pie brīvdabas estrādes galvas palauzīšana atjautības uzdevumos. Apbrīnojami, ar kādu nopietnību rēbusus un cietos riekstus risina gan bērni, gan mammas un tēti. Radošo darbnīcu atslodzes brīžos kopdejošana estrādē. Neņemos analizēt smalkāk, sirds par prātu gudrāka: jauka, aizkustinošu mirkļu piepildīta pēcpusdiena.

Pāris vārdu pārmiju ar diviem skolas puikām, kā viņi uz šo lietu skatās. Abi paceļ īkšķus uz augšu: «Kapitāli! Forši!» Noslēgumā nedrīkst aizmirst neredzamā, dažkārt melnā darba veicējus. Visi pamazām izklīst. Bet muzikanta liktenis nemainīgs: Ivo prātīgi satin vadus, savāc mikrofonus, pulti, paceļ plecā tumbu, un lēnām pievakare klāt. Cik tur vairs līdz nākamajiem svētkiem, kad smaržos meijas, skanēs valsis, absolventi, skolotāji iekrausies puķēs – ar skatu uz durvīm, aiz kurām visa pasaule vaļā!

Pārpublicēts no “Ogres vēstis”, Autors Andris Upenieks