Barikāžu silto atmiņu dūmos
Vēsturē nekas nenoslēdzas, gadiem ritot, bijušais un zināmais atplaiksna citā gaismā. Kaut kāda jauna garīga sakustēšanās ir atgriezusies arī Barikāžu atcerēs, apcerēs, piemiņā…
Biju patīkami pārsteigts, ka tiku paaicināts uz savas Ķeipenes skolas skolotāju aktīvistu apspriedi, kur cita starpā lietišķi un ātri izrunājām par tikšanos pie Barikāžu piemiņas ugunskura 18. janvārī. Bez mazākās tielēšanās katrs sev uzticēto pienākumu uzņēma tā, it kā to vien būtu gaidījis. Sarunājām, kas, ko aicinās un kas būs runātāji, kas sagatavos ugunskura vietu, kas sagādās malciņu, iekurinās, un, aizsteidzoties notikumam priekšā, šo pienākumu godam veica allaž izdarīgie Ingus Ozols un Aigars Ozoliņš. Direktore Agnese, zīmējot uz mani, noteica negrozāmi: «Noteikti paņem akordeonu. Kā tad bez mūzikas, dziesmas, mēs gribam, mums jādzied, mums ir, ko dziedāt!»
Nomurmināju gan, ka to štrumentu kādu pusgadu neesmu ņēmis rokā, bet to neviens nedzirdēja, es arī nelauzos, jo gribēju pats… Vēsturisks instruments: ar to pašu akordeonu 1988. gada 18. novembrī Ķeipenes Tautas namā pirmo reizi Atmodas sākumā spēlēju «Dievs, svētī Latviju!». To nevar aizmirst vai kā citādi pagriezt: zāle bija stāvgrūdām pilna, dziedājām, raudājām…
Norunātajā laikā sapulcējamies pie skolas, un pulks bērnu, skolotāju un citu ļaužu svinīgā gājienā dodas uz ierasto Jāņu kalniņu, no kurienes redzams un dzirdams tālu tālu. Patīkami pārsteidz bērnu pieklājība, visi klusi, kā elpu aizturējuši. Katras klases mazie un arī lielākie uzmanīgi seko audzinātāju klusajiem žestiem: pēc mirkļa pats no sevis izveidojas skaists pusaplis pie sprēgājošā, viegli dūmojošā ugunskura. Svētbrīdi atklāj direktore: koncentrēti, kur vārdu nav par daudz un nav par maz. Uzaicina sākt ar mūsu tautas burvīgo himnu, lūgsnu «Dievs, svētī Latviju!». Balsis dzidras, stāvi stalti, svinīgi, dziesma ceļas debesīs gaiši un reizē ar dūmu smaržām, siltumu.
Nu nevar citādi. Kā ierasts, jūtīgi un valdot asaras, runā skolotāja Daiga: viņai tolaik šūpulītī gulēja sešus mēnešus vecais dēliņš Toms, bet skolas ilggadējā lietvede Mairita vēl atradās Dzemdību namā Rīgā: 10. janvārī pasaulē nāca dēliņš, kas tagad ir mūsu vecākais mazdēls Gatis, NBS karavīrs: šajās Barikādēs viņam nupat palika 32 gadi… Vēsturē nekas nav nošķirts, viss savijas kopā. Daiga jūtīgi atgādina par 13. janvāra agro rītu, kas ausa vienlaikus ar satraukumu, bailēm: kas būs, kā būs? Stāsta apgaroti, ka nevar pateikt, kam bija grūtāk – vai mājās palicējiem, vai vīriem uz Barikādēm. Barikāžu dalībnieki Dzintars Ezerkalns, Valdis Rušiņš, Lotārs Liepiņš, Vilnis Sirsonis, mani ieskaitot, liecina, ka tad, kad bijām tur, kur svētais virspienākums, baiļu nebija. Stāstu, kā manifestācijas dalībnieku tūkstoši pacēla dūres pret draudīgajiem helikopteriem. Skaidrs, ka bērni mīl atdarināt, tāpēc izmēģinām, paceļam mazas dūrītes pret debesīm. Pēkšņi un neviļus izlaužas balss: «Slava Ukrainai!» «Varoņiem slava!» atbalsojas spēcīgāk nekā balss. Noteikti jāpiebilst, ka varēja just, ka bērni nav nekādi iesācēji. Ķeipenes skola lieliski apzinās, ka vēsture jāmāca ikvienam: gan vēstures skolotājam, gan sociālo zinību skolotājam, gan skolas direktoram, gan klašu audzinātājiem, gan jebkura cita mācību priekšmeta pasniedzējam: ne katrā stundā, bet pie katras labas izdevības noteikti.
Noslēgumā pacilāti un pārliecinoši izskan Tirzmalietes «Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme». Pabrīnījos, ka vārdi arī nav nevienam sveši, it īpaši akcentēti noskanēja: «Un, kad paguršu zem dzīves nastas, tad atdusēšos tavā atmatā…» Biju paņēmis līdzi savu Barikāžu piemiņas medaļu, kuru vēlējās apskatīt, aptaustīt, pie krūtīm piemērīt ikviens topošais karavīrs. Pie barikāžu vīru pulciņa tuvāk spraucās dedzīgākie jaunekļi, kas interesējās par iespēju stāties un dienēt Jaunsardzē. Pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis solīja painteresēties un šo lietu pakārtot. Finālā par aizkustinošu mirkli bija parūpējusies skolotāja Daiga: katram Barikāžu dalībniekam tika pa dāvaniņai. Jauki. Pārnācis mājās, medu no dāvātās burciņas tāpat ar pirkstu uzliku uz mēles: gards, salds, pēc Barikāžu dūmiem un garīgas tuvības smaržojošs!
Andris Upenieks, Publicēts “OVV” 20.01.2023