Ķeipenes pamatskolas direktore Agnese Lepse – ar skaidru realitāti šodienā un cerīgu skatu nākotnē
Informācijas avots: Ogres Vēstis visiem
Ķeipenes pamatskolā par direktori otro gadu strādā Agnese Lepse. Saprotams, ka pieredze neliela, satraukumu pilna, bet pietiekama, lai sāktu apjaust izvēlētā ceļa virzienu, kontūras, virāžas un iezīmētos skolas nākotnes aprises. Par to arī šajā sarunā.
– Patiesībā pedagoģija sākas katra indivīda bērnībā, kad mazais cilvēkbērns redz, kā viņu audzina un kā arī pats kļūst par pedagogu savām lellēm un rotaļu tēliem. Mums visiem patika spēlēt skolu, kur bijām gan audzēkņi, gan skolotāji…
– Vislielāko pedagoģisko ietekmi atstāj vecāku personīgais piemērs. Un tas ir audzināšanas pamatnosacījums jebkurā ģimenē, kur ik mirkli darbojas audzināšanas kodols: skaties uz mani, kāds esmu es un paņem no manis labāko! Man bija lielisks pedagoģiskā talanta piemērs – mana mamma ģimenē, profesionāla skolotāja bērnudārzā, kad to vēl nesauca PII. Redzot viņas degsmi un unikālos sasniegumus muzikālajā audzināšanā, jau kā bērns sapratu, ka ir divu veidu pedagogi – vieni, kuri izdara to, ko no viņa prasa, un otri, kas savu darbu izdzīvo ar sirdi un darbam ziedo savu dvēseli. Un tas atspoguļojas darba augļos.
Mammas radošajā pasaulē tie bija brīnišķīgi uzvedumi – vienmēr neatkārtojami, kur bērni iedzīvojās visdažādākajos tēlos un dzīvoja šo tēlu dzīvi, kas formēja viņos personību jau no bērna kājas. Tā dzimst un atraisās jaunie talanti, kuru meklēšana ir skolas uzdevums: katrā bērnā ir savs talants, bet mēs to nepamanām un dažkārt nemeklējam. Tā ir arī pedagoga spēja aizraut ne vien bērnus, bet arī kolēģus, vecākus, – domājot par visu, par dekorācijām, tērpiem, etīdēm, detaļām, kas uzbur kopējo māksliniecisko gleznu, priekšnesumu ar ierobežotiem līdzekļiem, ja… Ja ir degsme un nerimstoša izdoma. Vēl tagad skatos tajās senajās bildēs un brīnos, kā to dabūjām gatavu? Esmu uzsūkusi zināšanas, pieredzi, pilnveidojusies no tā, ko biju redzējusi, izjutusi bērnībā, skolā, augstskolā, apzināti un neapzināti mācoties no šīs jomas profesionāļiem. Mācoties, nevis špikojot, atdarinot…
– Cik sevi atceros, izglītība nereti svaidās nepārtrauktās reformās. Tas, ka skolā pārmaiņas ienāk ik mīļu brīdi, ir saprotami un dabiski un lielas reformas nemaz nav vajadzīgas… Vai reizēm nepārņem sajūta, ka nevajag jaunu velosipēdu izgudrot nepārtraukti, reformām gar acīm zibot – reformu pēc, nevis jēgas dēļ?
– Es nestrādāju reformām, bet skolai, bērniem, dzīvei. Un man jau sen ir skaidrs, kas man bērnam jāiemāca un kā tas jādara… Tas veido raksturu un spēju sadzirdēt savu apziņu, sirdsapziņu un savu aicinājumu. Mainīgās ārējās vētras mani neietekmē: inspekcijas, pārbaudes nāk un iet, bet skolai jāpaliek. Jāpaliek kā labai skolai! Turpinu darīt darbu, kas saskan ar manu prātu, zināšanām un sirdsbalsi.
– Par direktores enerģiju un radošumu stāsta darbi. Izskatās, ka starts izdevies iespaidīgs: remonti pirmsskolā, sporta laukuma rekonstrukcija, mājīgas telpas, atbalstoši skolas darbinieki… Jūs esat demokrātiskā vadības stila piekritēja, bet jāpatur prātā, ka diskusijas beidzas ar direktores gala vārdu, kas ir arī vadītāja pozīcija, stāja, nostāja un atbildība…
– Jā, pati par tik īsā laikā paveikto brīnos, bet apzinos, ka tas nav tikai mans nopelns. Tā ir tā svētīgā summa, par ko ikdienā dažkārt nemaz neiedomāju, bet daru – tas ir komandas rezultāts: ar skolotāju aizrautību, vecāku uzticību, bērnu paļāvību, tā ir sadarbība ar pašvaldību Ogres novadā, Ķeipenes pagastā. Un atkal to dēvēju par Dieva gribu. Prasīt no citiem varu tikai ar personīgo piemēru, ar pārliecināšanu, uzklausot visus, ļaujoties diskusijām, bet gala vārda atbildība, protams, gulstas uz mani… Bet no tā nedrīkstu baidīties un nebaidos.
– Kādas ir mazās skolas priekšrocības bērnu audzināšanā un mācību kvalitātes nodrošināšanā?
– Liela priekšrocība ir pedagogu klātesamība visos procesos. Skolotāji, direktore, klašu audzinātāji zina, kas notiek skolā, un spējam prognozēt, noskaidrot un ātri reaģēt. Cenšamies palīdzēt visiem. Mazas skolas privilēģija arī tā, ka katram bērniņam varam pieiet, parādīt, paskaidrot, noglāstīt, apmīļot: bērns savā skolā grib sajust draugus un glābiņu no nedienām. Te ir ģimenes atmosfēra – rūpes un gādība vienam par otru.
Nekādi nevaram žēloties par mācību sasniegumiem. Šajā intervijā par maz vietas, lai nosauktu mūsu skolas absolventus, kuri ar izcilām sekmēm iestājušies un beiguši Latvijas prestižākās vidusskolas, piemēram, Rīgas 1. ģimnāzija, Āgenskalna valsts ģimnāzija, Natālijas Draudziņas vidusskola, Teikas vidusskola, vidusskolas Skrīveros, Siguldā, Ogrē….
Mūsu skolas izcilie, gudrie bērni savas spējas dala ar pārējiem, arī ar īpaši atbalstāmajiem bērniem. Mēs gaidām mūsu skolas absolventus, gaišākos prātus atpakaļ savā skolā par burvīgiem, aizrautīgiem skolotājiem, pagasta dažādu darbu lieliskiem lietpratējiem…
– Jau nākamajā vasarā Ogres novada robežas būtiski palielināsies. Līdz šim mazo skolu pastāvēšanas drošinājums bijis pašvaldības atbalsts… Uz ko varam cerēt nākotnē?
– Ticam un ceram. Tam ir liels pamats un drošinājums. Jo gadiem jūtams liels Ogres novada pašvaldības un Ķeipenes pagasta pārvaldes atbalsts. Finansiāli, morāli, cilvēcīgi. Saprotams, ka pārmaiņas būs. Bet lauku skolai es neredzu mazāku jēgu kā pilsētas ģimnāzijām, jo tāda ir lauku ainava, no kuras izraut (likvidēt) nevajag neko. Tā ir mūsu pārliecība.
Mēs varam piedāvāt labu, izcilu zināšanu un audzināšanas kvalitāti, jo esam profesionāli visās mācību jomās un nodrošināti ar mūsdienu tehnoloģijām atbilstošu tehnisko bāzi, lai varam strādāt gan klātienē, gan attālināti. Jūtamies kā skola ar pašapziņu, kurā skolas noturēšana aiz līdzjūtības mūs neapmierina. Esam un būsim ar skaidru, pašu veidotu realitāti šodienā un cerīgu skatu nākotnē